Jolanta Auziņa
Viņa īpašums

9. nodaļa

Sergejs

Atveru Borisa atsūtīto failu un aplūkoju piezīmes. Ko? Viņš domā, ka es noraidu viņa prasības. Viņš var iebāzt tās sev pakaļā, un, ja viņš to nespēj izdarīt pats, man būs viņam jāpalīdz. Es to neatlaidīšu. Es aizveru savu klēpjdatoru un aizeju no biroja.

– Serjog, tev nav sejas! Kas notika?– jautāja Marats.

– Sapulcini puišus. Dosimies izbraucienā!

Ir pienācis laiks nokārtot lietas ar Borisu. Man ir vajadzīga šī kravas pārvadājumu kompānija, lai pārvestu manu kravu. Es nevēlos palaist garām tik ienesīgu piedāvājumu. Viņš man to nedos, man nāksies to paņemt prom....

Marats un mani labākie vīri gaida pie automašīnām. Mums viss ir jāizplāno. Visu, līdz vissīkākajai detaļai. Nekļūdieties, citādi es pats viņus nošausim.

– Uzmanīgi klausieties! Ja jūtat kaut ko nepareizu, noņemiet tos visus!– Es jums pavēlu ar ieroci, kas ielikts zem krekla.– Visam jābūt tīram un gludam. Mēs strādājam ātri!

– Vai esat pārliecināts?– jautāja Marats.

– Ja es nebūtu pārliecināts, tas nebūtu izdevies!– Es viņam atbildēju, rokās turot mapi.

Es sēžu mašīnā un braucu prom no mājas. Es ienīstu, kad man atsakās. Man viss ir jādara pašam. Mēs ierodamies norunātajā vietā. Es beigšu šeit un dosimies uzreiz pie Ritas. Es došu viņai iespēju izvēlēties.... Paliec ar mani vai esi brīva....

Automašīnas apstājas. Es izkāpju no mašīnas un, saglabājot vēsu prātu, dodos uz priekšu. Redzēju, ka Boriss jau gaida un stāv vienā vietā. Es nonāku tuksneša vidū un apstājos.

– Nu, ko tu esi nolēmis?– Es viņam atbildēju, sakrustojot rokas uz krūtīm.– Cik ilgi tu gatavojies pārtraukt?

– Slēgsim darījumu, bez maniem nosacījumiem nav nekāda darījuma!– viņš atbild, stāvēdams man pretī.

– Vai noslēgsim darījumu? Borija, tu droši vien esi mani pārpratusi! Mēs vienosimies tikai tad, kad jūs parakstīsiet uzņēmuma nodošanu.– Es runāju nopietni, kad viņam saku.

– Tu nesaproti.... Šis bizness, tas ir viss, kas man ir!– viņš noraizējies atbild.

– Katru reizi dzirdu vienu un to pašu!– Es viņam nopietni saku.– Tev nav jāpiespiež žēlums! Tu mani pazīsti, es tam neuzķeršos!

Es speru soli viņa virzienā, un redzu, kā manas kājas priekšā izlido lode, triecoties smiltīs. Ar smaidu pacelšu skatienu uz viņu. Viņam nevajadzēja to darīt. Mēs varējām to nokārtot mierīgi. Nu mums nāksies ķerties pie brutālām metodēm. Viņam daudz kas ir prātā.

– Atrodi šāvēju un nogalini viņu!– Es runāju savā apkakles mikrofonā.

Labi, ka neesmu atvedis visus savus cilvēkus. Divas no mašīnām palika Borisa sargiem neredzamās vietās, ļaujot maniem vīriem pārvietoties, neredzot viņa acīm. Lai kā es uz to raudzītos, viss notiek man par labu.

– Mēs esam noliktavā! Šāvējs ir gatavs!– Marats runā.

– Es tevi dzirdēju!– ar smaidu uz sejas teicu un metu aukstu skatienu Borisam.

Es eju viņam pretī. Viņš pagriežas un aizskrien līdz mašīnai. Man nevajadzēja valkāt nevis baltu kreklu un džinsus, bet gan tumšus, lai netiktu aptraipīts.... Es uz viņu atplecu acis, kas liek Borisam satraukties. Ar katru soli tuvojos viņam, vērojot, cik zemu viņš ir kritis....

– Nav jauki tā darīt!

– Tu! Tu drāns!– Boriss kliedza, paķerot ieroci.

– Varbūt!– Es viņam atbildu.

Es ātri izvelku pistoli un šauju viņam rokā. Boriss nometa ieroci un sāpēs iesaucās. Viņa apsargi nekavējoties ķērās pie ieročiem.

– Dari to! Es teicu Maratam.

Mani vīri ātri nošāva visus bastarda sargus. Pēc skaļiem šāvieniem iestājās klusums. Tas mani tik ļoti nomierina..... Es pietuvojos Borisam un piespiežu viņu cieši pie automašīnas. Viņš nokrīt uz zemes un mēģina ielīst mašīnā. Cik nožēlojams viņš ir… Es iespiežu viņa roku automašīnas durvīs, un mani sasniedz vēl viens kliedziens.....

– Tas sāp, vai ne?– es teicu aukstasinīgi, skatoties uz viņu.– Vai jūs to parakstīsiet?

– Es to parakstīšu! Es parakstīšu....– viņš atbild, kliedzot no sāpēm.– Atlaidiet manu roku!

– Ja tu to būtu izdarījis ātrāk, neviens nebūtu cietis!– Es viņam aukstasinīgi atbildēju.– Bet nē, jums visiem patīk apdraudēt citus.... Pastāsti man, Borja, ko tu vēlējies darīt?

Mani zēni atnesa man no mašīnas mapi. Es izņemu dokumentu un dodu viņam to parakstīt.

– Tu… tu esi briesmonis!– viņš teica, parakstot papīru.

– Es to zinu!– Es viņam atbildu un pavēršu pistoli pret viņa galvu.

– Es… Es to parakstīju!– izbijies teica Boriss.

– Es to redzu! Tu esi labs!– Es viņam atbildēju un nošāvu.

Viņa asinis notraipīja mana krekla piedurknes. Pie velna, es esmu netīrs.... Es atkāpjos no ķermeņa un dodos uz savu mašīnu. Rokā turu parakstīto dokumentu. Bet tas vēl nav beidzies, mēs esam tikai pusceļā......

– Vai ar jums viss kārtībā?– Marats pieskrēja pie manis.

– Vai jūs nevarat pateikt?

Atliek tikai sakopt šo vietu. Pārāk daudz uzmanības pievērsīsim šai tuksnesim, ja atstāsim to tādu, kāda tā ir.......

– Ko mēs darām tālāk?– jautāja Marats.

– Visu šeit sadedzināt!– Atbildu puišiem, ar sānu skatienu norādot uz Borisa mašīnu.– Marats, tu šodien sazinies ar notāru un nokārtosi uzņēmuma nodošanas aktu. Jūs nevarat kavēties. Vienojieties, lai to veiktu ar atpakaļejošu datumu.

Es sēžu mašīnā un skatos, kā uguns aprij līķus un pamestas automašīnas. Nav jēgas šeit ilgāk uzturēties.

Es dodos uz biroju, lai paņemtu dokumentus par iepriekšējiem darījumiem. Man ar tiem būs jāstrādā mājās. Bet ne šodien.....

10. nodaļa

Sergejs

Braucot mājās, es nespēju izdzīt no galvas šo meiteni. Es viņai apsolīju, ka došu viņai tiesības izvēlēties, un es turēšu savu solījumu. Tā ir viņas dzīve, un viņa var izvēlēties vīrieti, ar kuru paliks kopā.

Es aizpogāju krekla augšējo pogu un aizgāju augšup uz Ritas guļamistabu. Atveru durvis un redzu, ka viņa sēž krēslā un lasa grāmatu. Skatoties uz mani, viņa pasmaida un pieceļas kājās.

Es nesaprotu? Kādas ir tās prieka un laimes notis viņas acīs.....

Meitene pieiet pie manis un apskauj mani pie krūtīm, nekā vēl vairāk rada nenoteiktību....

– Es priecājos, ka tu atnāci!

Es atkāpjos no viņas, lai sāktu sarunu par viņas turpmāko dzīvi, bet nekas neiznāk..... Rita atkal tuvojas man un pieskaras ar lūpām man, tad atkāpjas.....

– Tu teici, ka man ir izvēle, tāpēc es šodien daudz par to domāju.... Un es to izdarīju. Ja pasargāsi mani no visa, es palikšu ar tevi....– viņa man saka.

Es skatos viņas zilajās acīs un vienkārši noslīku tajās. Es vēl neko neesmu teicis, bet viņa jau ir izlēmusi..... Es esmu gatavs viņu aizstāvēt, bet jautājums par mīlestību nav apspriežams.... Kamēr es to pilnībā izdomāju....

– Vai esat pārliecināts, ka domājat to, ko sakāt? Nav atpakaļceļa atpakaļ.....– Es viņai saku.

Tā vietā, lai atbildētu, Rita novelk kleitu un tuvojas man. Es atzīstu, ka esmu šokēts par viņas apņēmību.... Vērojot, cik apņēmīga viņa ir, tuvojoties man un vēlreiz glaimojot manam ķermenim. Es skatos viņai acīs.... Es nedomāju, ka viņa kaut ko ir pieņēmusi.... Vai jūsu hormoni darbojas?

– Rita?– Es viņai saku.

– Nenovērs mani projām....– čukst ar degunu pie manām krūtīm.

– Vai tu saproti, ko tu dari?

Es cenšos būt nopietns, bet tu nevari būt nopietns, ja meitene ir uz tevis.

– Saproti, un es zinu, ko es gribu....– man saka.

Fuck you.... Es paņemu viņu rokās un aiznesu uz gultu. Caur mežģīnēm rūpīgi aplūkoju katru viņas ķermeņa milimetru un izliekumu. Viņas stīvums un kautrīgums mani uzbudina vēl vairāk..... Es iekrītu viņas lūpās ar kaislīgu skūpstu. Es uzvelku roku viņai uz vidukļa, no kā viņa sakustas un noķer skābekli..... Ar lūpām pieskaras viņas maigajam kaklam un apsedzu ar tām viņas atslēgas kaulus. Es ieelpoju viņas maigo smaržu, kas izstaro strāvu pa manu ķermeni. Vēl mazliet, un visi bokseri kļūs slapji no uztraukuma. Meitene ir kā uz viļņa, viņa gandrīz sten.....Silīgi, un es vēl pat neko neesmu darījis.....

Es attaisu viņai krūšturi, atsedzot krūtis. Es satveru tās, saspiežot savās spēcīgajās plaukstās. Diezgan cieši.... Viņas sprauslas balstās uz manām plaukstām. Tas joprojām ir agri.... Viņa vēl nav gatava, bet, velns, mans loceklis tik ļoti vēlas iekļūt šajā karstajā mazais....

Maigi zondējot un velkot viņas sprauslas, no viņas lūpām atskan klusas skaņas. Skūpstīja viņas kaklu.

Velns, mani tik ļoti uzbudina viņas stenēšana.

Es lēnām novilku viņas mežģīņu biksītes, aplūkojot viņas kailo ķermeni. Es pieskāros viņas gludajām krokām un maigi bīdīju pirkstu lejup. Es jūtu mitrumu uz rokas un ar vienu pirkstu maigi ieeju viņā. No baudas viņa atkal nopūšas. Vēl mazliet, un es sākšu stenēt kopā ar viņu..... Lēnām kustinu pirkstu viņas iekšienē, saspiežot viņas krūtis. Velns, es vairs nevaru gaidīt. Mans dzimumloceklis ir pacēlies un balstās uz manas šļūces. Ja es kaut ko nedarīšu, tas pats izspruks no spriedzes..... Es neļaušu viņai tik viegli izšķīst.

– Kas ar mani nav kārtībā?– Rita čukstēja, aizturēdama elpu.

– Ššš…" es viņai čukstu.

Es atvelku roku no viņas un novelku džinsus un bokserus. Es novelku kreklu un pakļaujos virs viņas maigā ķermeņa. Rita sakustas.... Palīdzot viņai ieņemt pareizo stāvokli un pamanot viņas uzbudinājumu....

– Vai esat pārliecināts par savu lēmumu?– Es jums jautāšu vēlreiz.– Nav atpakaļceļa atpakaļ. Tu būsi mans!

– Es nemainīšu savas domas....– atbild man.

Es noliecos pie viņas lūpām un pietuvoju savu locekli viņas mitrajai ieejai. Es sāku lēnām iebāzt iekšā, vispirms ar galvu, un tad ar vienu strauju grūdienu iebāzu to līdz galam. Ak, mans Dievs, tas ir tik ciešs un karsts, ka man gribas gausties. Dzirdu, kā viņa sten, un sastingstu, lai ļautu viņai pie tā pierast. Pārāk cieši apvij savu locekli ap to.

– Quietly....– Es čukstu viņai uz auss.– Atpūties, un sāpes pāries.

Es jūtu, kā viņa sāk atslābināties un kustēties. Sākumā lēni, bet tad es kāpinu tempu. Ar straujiem grūdieniem es lieku Ritai stenēt no baudas. Viņa apvij rokas ap manu kaklu un stiepjas pret mani..... Sviedri līst man pa muguru. Es kustinu gurnus, laiku pa laikam mainot iekļūšanas leņķi. Cenšos darīt visu, lai viņai nenodarītu pāri......

Es ar roku pieskaršos viņas jutīgajam izciļņiem un sāku ar pirkstu pār tiem pārbraukt. No manām darbībām tā pulsē un saspiež manu locekli, un tas ir arī cieši.....

– Es vairs nevaru to izturēt, Sergej!" viņa stenēja.

Viņa nevar,.... Es pats esmu uz robežas.... Apņemu viņu ap vidukli un ar strauju grūdienu, līdz galam iespiežot, izdaru. Piepildot viņu ar savu karsto spermu. Es apskāvos pret viņas trauslo ķermeni, tad gludi atkāpjos. Es apgūlos viņai blakus un ieskatos viņas miglainajā skatienā. Viņa skatās uz mani un smaida.....

Oh, fuck.... Es tikko paņēmu viņas nevainību un nāca. Un atkal ragains. Vecumdienās jums vairs nebūs vajadzīga Viagra..... Velns, tas skatiens viņas acīs.... Viņa ir tik saspringta, ka esmu gatavs viņu turēt stundām ilgi. Tas ķermenis, tās līknes.... Bet ne tagad, viņai vajag atpūsties.... Tas viņai ir pirmais....

Es atkāpjos no viņas, izkāpju no gultas un dodos uz dušu. Pagāja apmēram desmit minūtes, un viņa jau bija savilkta un aizmigusi. Es pārklāju viņu ar segu, noskūpstīju ar lūpām viņas pieri un izgāju no viņas guļamistabas. Es nokāpu lejā. Man jāatrod Jana, bet tā vietā es atrodu Maratu.

– Marats, kur ir Jana?– Es viņam jautāju.

– Virtuvē…" viņš atbildēja.– Kā Rita?

– Ne tagad!

Es grasījos doties uz virtuvi, lai sameklētu Janu. Bet viņa pati atgriezās viesistabā, atvieglojot man darbu.

– Sergejs Viktorovičs?– sacīja Jana.

– Rīt no rīta dodiet Ritai tabletes un pieskatiet viņu! Ja kaut kas notiks nepareizi, sakiet man!

– Es to darīšu!– viņa atbildēja.

– Un tagad jūs visi varat doties atpūsties… – es pavēlēju un devos uz savu istabu.

Es iegāju guļamistabā, un viņas kails siluets stāvēja manu acu priekšā. Oh, for fuck's sake..... Domā par darbu, nevis par meiteni....

11. nodaļa

Rita

Es pamostos agri no rīta. Uzvelku segu un atceros pagājušo nakti. Es nevarēju noticēt, ka Sergejs bija mans pirmais. Jūtu nelielu diskomfortu vēdera lejasdaļā, bet kopumā jūtos labi. Atceroties Sergeju, mani pārņem drebuļi.

Sūdi, kas tas ar mani ir....

Es palūkojos apkārt un atviegloti nopūšos. Labi, ka šeit nav neviena cita, izņemot mani. Es izkāpu no gultas un devos uz vannas istabu. Es aizdzinu no sevis visas sliktās domas, bet nekas neiznāk. Sergejs nepamet manu prātu. Mans ķermenis ilgojas pēc viņa pieskāriena. Bet es saprotu, ka tas varētu nenotikt....

Pēc dušas es uzvelku baltu halātu un dodos atpakaļ uz guļamistabu. Jana stāv blakus gultai un ievelk tīrās palagus. Es pagriežos pie galda un ieraugu paplāti, uz kuras ir tikai pāris tabletes un glāze ūdens. Kas ir šīs tabletes? Šobrīd man ir grūti to saprast. Notiekošā ir pārāk daudz, nemaz nerunājot par to, ko es tikko atcerējos.....

– Kā tu jūties?– viņa jautāja.

– Tas ir mazliet neparasti… – es viņai atbildēju un nolaidu skatienu.

– Vai tevi kaut kas uztrauc?– Jana jautāja.

Es piegāju pie krēsla. Manas acis ir nedaudz miglainas. Noliecos atpakaļ un dziļi ieelpoju. Droši vien ir pārkarsis dušā....

– Labi, ej gultā un lieto tabletes!

– Kas tās ir?– Es viņai jautāju.

– Vai tu tiešām esi tik stulba? Kontracepcijas, tu tās lietosi pēc katra seksa ar viņu!– nopietni sacīja Jana.– Un vairs neuzdodiet nekādus jautājumus!

Man vajadzēja zināt labāk. Viņš tikai apsolīja mani aizsargāt.... Ir muļķīgi cerēt uz kaut ko vairāk.... Es izlēmu.... pati, un neviens man to nav licis darīt. Es iedzeru tabletes un paguļu zem segas. Es nevēlos neko zināt par to, kas notiek šeit....

– Šodien tev būs jāpavada diena gultā, rīt viss beigsies! Sakopiet savus spēkus! Jums tiks atnestas brokastis....– teica Jana.

Kā dīvaini.... Agrāk man nepatika klusums, bet tagad tas ir īpašs. Klusums mani padara miegainu....

Silta roka pārskrien man pāri sejai. Tas droši vien ir sapnis.... Bet, kāpēc tā ir tik laba sajūta… Es atveru acis un ieraugu Sergeju sev priekšā. Es uzlēcu un atkāpjos no viņa.

– Sergejs?– Es saku, skatoties uz viņu.– Ko tu šeit dari ....

– Apģērbties! Tu iesi ar mani… – viņa man mierīgi saka.

– Uz kurieni?

– Pastaigāties!– viņš atbild

Es pieceļos no gultas. Es eju pie garderobes. Izvelku apakšveļu, džinsa kleitu un baltu T-kreklu. Apģērbjos. Sergejs stāv man blakus un skatās uz mani.

– Sakiet, kur mēs ejam?– Es viņam jautāju.

– Just get dressed....

Es sekoju Sergejam lejā un iznāku pagalmā. Spilgtā saule spīd man acīs. Es atplecu acis un atradu sevi uz Sergeja krūtīm. Tas ir mazliet neērts.... Vienkārši nekautrējieties.... Sergejs atvēra automašīnas durvis un iesēdināja mani aizmugurējā sēdeklī.

– Braucam!– Sergejs pavēl.– Marats, ieskaties dokumentos....

Es atliecos un paskatos pa logu. Pirms manām acīm mirgo mājas. Es nekad agrāk neesmu bijis šajā pilsētas daļā. Man tas ir kā ceļojums uz nezināmo un atpakaļ. Veikali, ziedu veikali, maiznīcas, apsverot un iegaumējot ceļu. Nav jau tā, ka viņš mani vienmēr turēs ieslēgtu....

– Mēs esam šeit!– atbild šoferis.

Automašīna apstājas blakus kafejnīcai. Es skatos pa logu, bet neatpazīstu šo vietu. Mēs izkāpām no mašīnas un iegājām iekšā. Apsargi sekoja mums, ne soli atkāpjoties. Mēs apsēžamies pie brīva galda.

Es apsēžos malā blakus Maratam. Man jāsaglabā distance no Sergeja, jo mans ķermenis vēlas turpināt. Blakus viņam man ir grūti savaldīt savas emocijas… Pasūtu saldējumu un karstu ogu tēju.

– Vai tev tik ļoti patīk saldējums?– Viņš jautāja.

– Vai tas ir slikti? Visi mīl saldējumu…

– Ehm…" viņš pasmaidīja.

– Zini, tētis un mamma… – viņa sāka viņam stāstīt, nolaida galvu un apstājās. Man sāp atcerēties to visu. Šajā stāstā nav laimīgu mirkļu. Tas ir kā Pelnrušķītes stāsts, tikai daudz sliktāks. Sergejam bija taisnība par vienu lietu, neviens necentās man palīdzēt, it kā tā tam būtu vajadzējis būt. Un tagad man vairs nav neviena. Mana mamma pazuda bez vēsts, un es nezinu, kur viņa tagad ir. Iespējams, viņa ir aizbēgusi no mana tēva, bet ne no manis. Viņas dēļ viņš visu šo laiku ir uzmācies uz mani.....

– Pietiek!– aukstasinīgi sacīja Sergejs.– Tev ir jāaizmirst sava pagātne!

– Tas nav viegli! Ja padomā, varbūt visiem būtu labāk, ja…" Es nespēju pabeigt.

– Vēl viens vārds, un es tevi apklusināšu, tepat šeit, lai tevi apklusinātu!– viņš pasmaidīja.

Es pacēlu uz viņu skatienu un apsarkstu. Es nespēju sevi kontrolēt.... Man nevajadzētu iemīlēties viņā, man nevajadzētu....

– Man jādodas mājās!

– Jau?" es viņam pārsteigti atbildēju.

– Ja būsi laba meitene, tu pati varēsi apmeklēt šādas vietas, bet tikai ar apsardzi!– saka Sergejs.

Vai es to tikko dzirdēju? Vai viņš tiešām gatavojas to darīt un neierobežot man ceļošanu? Interesanti, vai kāds viņu kādreiz ir trāpījis? Vai varbūt kāds balts kaķis, kur skraida past.... Es paskatos uz Maratu un redzu, ka viņš nāk šurp ar telefonu rokās.

– Sergej! Demjans zvana!– sacīja Marats, turot viņam telefonu.

– Sekojiet viņai līdzi!

Viņš pacēla telefonu un atkāpās malā. Abi miesassargi sekoja viņam. Marats apsēdās man blakus un apskatījās apkārt, īpašu uzmanību pievēršot personālam un logiem. Es nezinu, kas te notiek, bet man kļūst neomulīgi.

Sergejs atgriezās pie galda. Es redzu, ka viņa izskats ir nedaudz mainījies. Viņš ir dusmīgs.

– Celies augšā!

– Bet…" es viņam saku.

– Dari, kā es saku!– iesaucās Sergejs.

Es piecēlos no galda. Manī viss satricinājās. Bija tā, it kā es savā priekšā redzētu savu tēvu. Tagad es baidos no viņa tā, kā agrāk nebaidījos. Man nedaudz trīc rokas. Mēs izejam ārā un iekāpjam mašīnā. Caur logu es redzu, kā Marats velk Sergeju malā, un viņi abi uz brīdi apstājas. Es negribu zināt, par ko viņi runā. Sergejs iekāpa mašīnā un paskatījās uz mani. Es daru visu iespējamo, lai nesastaptos ar viņa skatienu.

Pa ceļam atpakaļ mašīna nedaudz apbrauc. Es paskatos uz augšu un ieraugu universitāti. Šeit ir daudz pazīstamu seju. Bet es nesaprotu, par ko tas viss ir....

– Kāpēc mēs esam šeit?

– Lai parādītu jums realitāti!– viņš atbild.– Viņiem nekas nav mainījies. Viņi pat nepamana tavu prombūtni! Pat ja jūs iziesiet ārā un aicināsiet uz tiem, viņi vienkārši aizies garām.

– Man vienalga! Ja ar mani nekas slikts nenotiks un es palikšu dzīvs, tas nebūs slikti…" es viņam saku.

Sergejs paskatās uz mani, un viņa lūpu kaktiņi paceļas, parādot man savu smaidu.

– Ar tevi nekas nenotiks.... Es tev to apsolīju....– Sergejs teica.

Es tikai tagad sāku apzināties, ka no manas iepriekšējās dzīves man nav palicis nekas, izņemot dokumentus. Pat tie, kurus uzskatīju par draugiem, ir par mani aizmirsuši. Es biju viena.

Kad atgriezos mājās, izkāpu no mašīnas un iegāju zālē. Man vajadzēja būt vienai, lai visu pārdomātu. Bet, ņemot vērā Janas uzstājību, tas būs diezgan, diezgan grūti.

– Rita?– pie manis pienāca Jana.– Vai ar tevi viss kārtībā?

– Ar mani viss kārtībā! Nedaudz noguris no pastaigas.... Es dodos dušā un eju lejā!– Es viņai atbildu, mīļi smaidot.

Es pagriezos un ieraudzīju nelielu pārsteigumu Sergeja sejā. Taču man tas bija vienalga. Es eju uz savu istabu un visu to novelku. Es ieeju dušā, un pa maniem vaigiem lēnām tek asaras. Man sāp. Man sāp par to, kā pret mani izturas, un es nesaprotu, kāpēc es to visu esmu pelnījusi.....

12. nodaļa

Sergejs

Es sēžu viesistabā ar savu klēpjdatoru, lai strādātu. Bet darbs nesanāk, jo manas domas ir tikai par pagājušo vakaru. Kas zināja, ka viņa ir tik karsta? Viņas saldie stenējumi vēl aizvien atgriežas manā prātā. Maigais ķermenis, kas viļņojās manās rokās.... Oh, for fuck's sake..... Tas ir diezgan daudz iestrēdzis manā galvā.

Dodos uz biroju, bet pirms aizbraukšanas man vajadzīga Jana. Man jānoskaidro, kā klājas Ritai un vai viņai viss ir pabeigts..... Es nokļūstu līdz kāpnēm, un viņa skrien man garām. Es saucu uz viņu....

– Atstādināt!

Man nepatīk viņas steiga. Viņas drūzmēšanās tikai liek man vēl vairāk uztraukties par Ritu. Iespējams, es pagājušajā naktī ar viņu pārcentos. Es to nenoliegšu, mana galva pagājušajā naktī bija pilnīgi izplūdusi.

– Sergejs Viktorovičs… – teica Jana.

– Kur tu steidzies?– Es viņai jautāju.

– Kāpēc jūs domājat, ka es steidzos? Jūs to nepareizi sapratāt....

– Vai jūs izdarījāt visu?– Es viņai jautāju.

– Jā, Rita paņēma tabletes....

Viņa ir tik dumja. Jana zina, ja kaut kas ies greizi, es to uzzināsim, un, ja neuzzināsim, es centīšos uzzināt......

– Pārtrauciet murmināt! Pastāsti, kā ir!– Es viņai rūkstu.

– Pēc dušas viņa jutās neērti....

Velnišķīgi. Šķiet, es pārspīlēju. Ļaujot Janai iet....

– Kas ir nepareizi?– Izskan Marata balss.

– Atcelt sanāksmi!– Es viņam saku.– Sapulcini puišus, mums vajag braukt!

Es iebāzu telefonu kabatā un aizgāju uz augšu. Kad pieskāros guļamistabas rokturim, manā ķermenī radās elektriskās strāvas trieciens. Es iegāju iekšā un piegāju pie Ritas. Viņa guļ uz sāniem, aizmigusi. Uz viņas skaistās sejas bezrūpīgi guļ matu šķipsna. Viņa izskatās nogurusi.... Maigi velkot matus no sejas. Rita atver acis uz manu pieskārienu un strauji atkāpjas. Es mierīgā tonī palūdzu viņai ģērbties, lai viņa neuztraucas. Pārsteidzoši, bet Rita visu dara bez piepūles. Man viņa pat nav pierunājama.

Mēs kopā ejam uz pagalmu. Rita paceļ savu uz debesīm un paklūp atpakaļ. Es noķeru viņu uz savām krūtīm un apmetu rokas viņai ap vidukli. Viņa ir ļoti izdilis.... Iekāpt mašīnā....

– Braucam!– Es pavēlu šoferim.– Marats, ej cauri dokumentiem.... Viss, kas jums nepieciešams, es nosūtīju uz jūsu e-pastu.

Es mēģinu atbrīvoties no viņas domām. Atrasties viņas tuvumā bija spīdzināšana. Joprojām nevaru izdzīt no galvas to, kā viņa aptvēra kājas ap maniem gurniem un pietuvojās man.

Mēs piebraucam pie tuvākās kafejnīcas un apstājamies. Apsēžamies pie brīva galdiņa un pasūtām. Viesmīlis atnes divas tasītes kafijas un tēju ar saldējumu. Rita to ēd tā, it kā nekad iepriekš nebūtu ēdusi..... Tagad viņa smaida. Pirmo reizi šajās dienās es redzu viņas patiesu smaidu. Esmu uzzinājusi vienu faktu par viņu.... Ritai patīk saldējums. Tas ir smieklīgi. Tas ir labi bērnam, bet ne meitenei. Bet, ja viņai tas patīk, nu, man būs jālūdz personālam saldējumu.

– Ziniet, tētis un mamma ....– viņa sāka stāstīt noliecusi galvu un apstājās.

Viņa atrada kaut ko, ko atcerēties. Es neesmu tik sentimentāla, kā viņa vēlas, lai es būtu. Man nerūp viņas pagātne. Tagad viņa pieder man, un tas nozīmē, ka viņai reizi par visām reizēm ir jāaizmirst sava pagātne.

– Pietiek!– es viņai aukstasinīgi saku.– Tev jāaizmirst sava pagātne!

– Tas nav viegli! Ja tā padomā, varbūt visiem būtu labāk, ja....

– Vēl viens vārds, un es tevi aizturēšu, tieši šeit, lai tevi apklusinātu!– Es viņai pasmaidīju.

Man patīk skatīties, kā viņa sārtojas. Viņas apmulsums mani uzbudina. Viņā ir kaut kas tik atšķirīgs. Un tas ir kaut kas, kas mani piesaista....

– Gotta get home!

– Jau?" viņa pārsteigta sacīja.

– Ja būsi laba meitene, tu pati varēsi apmeklēt šādas vietas, bet tikai ar sargiem!– Es viņai saku.

Es pamanu, ka Marats tuvojas man ar telefonu rokās. Viņš izskatās ļoti nelaimīgs. Man ir sajūta, ka šis zvans neliecina neko labu.

– Sergej! Demjans zvana!– Marats teica.

Velnišķīga elle. Atrast laiku, lai piezvanītu. Es pacēlu klausuli un atkāpjos malā. Marats palika aiz muguras, lai pieskatītu Ritu, un aizsūtīja pie manis divus miesassargus.

– Demjans!– Es neesmu laimīgs.– Kāpēc jūs zvanāt?

– Kāpēc jūs nenodevāt preces? Vai jūs saprotat, ko darāt?

– Es tev teicu, ka viņa ir mana, un par to nav jādiskutē!– Es runāju nopietni.

– Vai tu ar viņu gulēji?

– Kāda starpība? Šī meitene ir mana!– Es viņam pavisam nopietni atbildu.– Iljass to nesaņems, lai ko viņš censtos darīt. Par to, kas ir mans, es saplosīšu jebkuru!

– Tu esi traks! Jūs saprotat, ka pat es nevaru jums palīdzēt!

– Man nav vajadzīga palīdzība!– Es viņam atbildu.

– Tev nevajadzēja to darīt!– sacīja Demjans un pārtrauca zvanu.

Tas neko nemainīs. Viņa ir pieņēmusi lēmumu palikt ar mani, bet viņa par mani neko daudz nezina. Es sākšu risināt Demjana problēmas, kad tās radīsies. Es eju atpakaļ pie galda, kur joprojām sēž Rita un skatās uz Maratu. Man viņa jāved mājās. Tur viņa būs drošāk nekā šeit.

– Celies augšā!– Es viņai negribīgi saku.

– Bet…" viņa saka.

– Dari to, ko es teicu!– es viņai kliedzu.

Es noķēru viņas nobijušos skatienu. Mēs klusībā izejam ārā. Rita iekāpj mašīnā. Marats aizver aiz sevis durvis un aizšķērso man ceļu.

– Kas tevi ir pārņēmis?– Marats saka.– Kāpēc tu to izcelies uz meiteni?

– Netraucē!– Es viņam atbildēju nopietni.

– Jūs gandrīz novedāt viņu līdz asarām!

– Marats, neiejaucies! Tas viņai nāks par labu! Par to varēsiet pārliecināties pēc dažām dienām!

Iekāpjam mašīnā. Apbrauksim garām universitātei, kurā mācījās Rita. Viņai jāredz realitāte, nevis jādzīvo pagātnē. Tas pret viņu ir nežēlīgi, bet citādi viņa nespēs to saprast. Viņai būs laiks padomāt par savu dzīvi.

– Kāpēc mēs esam šeit?– viņa jautāja, skatoties pa logu.

– Parāda tev realitāti! Viņiem nekas nav mainījies. Viņi pat nepamana tavu prombūtni. Pat ja jūs izejat ārā un saucat viņus, viņi vienkārši aiziet garām.

– Man vienalga! Ja ar mani nekas slikts nenotiks un es palikšu dzīva, tas nav slikti…" viņa teica.

Viņas vārdos es saskatu interesantu lietu. Viņa bija nolēmusi cīnīties. Izstiepās vieglā smaidā. Esmu pārliecināts, ka viņa nekļūdīsies ar savu izvēli, ja sāks mainīties vēl vairāk.

– Iesim!– Es pavēlu šoferim.

Pēc nokļūšanas pie mājas. Rita izkāpj no mašīnas un ieskrien iekšā. Mēs ieejam mājā. Es pamanu vieglu un maigu smaidu Ritas sejā, kad viņa runā ar Janu, un apstājos.

– Kas ir ar tevi?– jautāja Marats.– Vai tu esi pārlieku sajūsmināts?

– Uz šodienu atrodi man sievieti, kuru es varu regulāri izmantot nelaimes gadījumā!

– Kas notiek ar Ritu?– Marats mani dabūja.

– Šī iemesla dēļ un darīt, kā es saku! Es negrasos izliet savu naidu uz viņu!– Es viņam atbildēju.– Ja esi aizmirsis, atceries Kristīnu!

– Es to dabūju!– Marats atbildēja.– Es piezvanīšu Kostjai, viņš kādu atsūtīs!

Tiksimies šovakar, strādāsim ar dokumentiem manā kabinetā. Kad izdzirdēju, ka pie mājas piebrauc mašīna, es izgāju no biroja.

Rita kopš ierašanās nav izgājusi no savas istabas. Tas ir dīvaini. Es paskatos uz pulksteni, ir 11:00. Es iznāku vestibilā. Apsargi ieved meiteni, kuru Konstantīns bija aizvedis. Garas kājas, mazas krūtis, zaļas acis un tumši mati – viņa atbilda maniem standartiem. Bet acīmredzot viņš nebija brīdināts, ka man bija apnikušas viņa preces un gaidīju no viņa ko jaunu.

– Kā tevi sauc?– jautāja Marats.

– Dominika!– viņa atbildēja.

Es skatos uz attiecīgo personu. Viņa ir slaida, bet kaut kas man viņā nepatīk.

– Vai jūs bijāt brīdināts par manām vēlmēm?– es viņai auksti pajautāju.

– Jā…" meitene izrunāja.

– Tādā gadījumā sekojiet man! Paskatīsimies, vai jūs saprotat.– Es viņai pasmaidīju.