Edgars Auziņš
Slepena koncentrācijas nometne
– Varbūt nometnes direktors? – ieteica Mašarins. «Mēs nezinām, kurš šeit bija atbildīgs.» Iespējams, ka tā ir viņa.
– Baba ir tik netīras vietas priekšnieks? – karavīrs ar nazi pārsteigts jautāja. – Bet kā tas ir iespējams?…
«Un tā,» Mašarins paskatījās uz cīnītāju. – Kāpēc ne?
– Labi labi! – cīnītājs pamāja ar galvu. – Bet te ir bērni… Eksperimenti uz bērniem… Un pēkšņi – atbildīgā sieviete! Būtu jauki, ja viņa biksēs būtu kāds fanātiķis. Un tad viņa ir sieviete…
Mazharins neko neteica, tikai nopūtās un sāka rūpīgi likt dokumentus mapē.
12. nodaļa
Mēs atgriezāmies ciematā tuvāk pusdienlaikam, noguruši un pārguruši. Es ļoti gribēju gulēt, bet kas tas par miegu? Vajadzēja noskaidrot, kā klājas ar Martynku. Vai viņam izdevās aizturēt kādu no bijušajiem nometnes darbiniekiem? Kas ir šie cilvēki, kā viņi uzvedās, kad tika aizturēti, ko viņi teica? Taču vispirms vēlējos uzzināt, kā jūtas izglābtie bērni.
– Bērniem viss kārtībā! – Martīns paberzēja pieri. Viņš arī izskatījās noguris un noguris, bet arī laimīgs. – Viņi guļ. Un Pavlina ir viņiem blakus. Viņa pieradināja bērnus, viņi viņai ticēja. Viņa ir laba meitene, mūsu Pavlina. Labi.
– Viņi kaut ko teica? – jautāja Mašarins.
– Puiši? Ko es nezinu, es nezinu. Jums par to jājautā Pavlinai. Man bija citas lietas, ko darīt.
– Nu tad parunāsim par tavām lietām.
– Kāda mana darīšana? – Martiņoks pasmīnēja. – Kā tev iet? Tajā naktī mēs noķērām pat deviņas ienaidnieka dvēseles. Visi atrodas apcietinājumā. Septiņi vīrieši un divas dāmas.
– Un ko viņi saka? – jautāja Mašarins.
– Ko viņi var teikt? – Martiņoks paraustīja plecus. «Visi attaisnojas, un dāmas pat raud.» Viņi saka, ka mums bija jāizdzīvo un jāpabaro savi bērni. Un šeit ir labs darbs nometnē. Iedomājieties, vācieši par to maksāja labu naudu. Gan nauda, gan grautiņi. Tāpēc mēs bijām glaimoti… Ser, vai mūs tagad nošaus? – viņš atdarināja un nospļāva.
– Vai jūs jautājat viņiem par nometnes vadītāju? – jautāja Mašarins.
«Citādi,» atbildēja Martynoks. «Visi vienā balsī sauc vienu un to pašu vārdu.» Irma Langa, tā tas ir. Arī jūs zināt, dāma.
Mazharins un Černihs paskatījās viens uz otru, un Martiņoks to pamanīja.
«Kā es saprotu,» viņš teica, «jūs jau esat dzirdējuši šo vārdu.» Kur?
«Mēs nometnē atradām seifu ar dokumentiem,» atbildēja Mašarins. «Un gandrīz katrai papīra lapai ir tāds pats nosaukums.»
«Irma Langa,» sacīja Martynoks.
«Jā,» sacīja Mašarins. – Irma Langa. Tāpēc mēs domājām…
«Un viņi domāja pareizi,» sacīja Martynoks. – Kas tajos dokumentos teikts?
«Kas zina,» sacīja Černihs. – Tie ir vācu valodā. Mums būs jāmeklē tulks.
«Es redzu,» Martiņoks pamāja.
«Tev vajadzētu gulēt,» Maharins sacīja Semjonam. «Pretējā gadījumā jūs aizmigt tieši kustībā.»
– Paskaties uz sevi! – Martiņoks laipni atcirta.
«Jā, arī mēs…» piekrita Mašarins. – Bet man vajag redzēt Pavlinu. Un tu nedaudz gulēsi. Kirils, Ian – vai tu mani saproti? Uzskatiet to par pasūtījumu.
* * *
Visi septiņi izglābtie puiši vairs negulēja. Nomazgājušies un ģērbušies tīrās drēbēs, viņi sēdēja blakus pie krāsns, kurā dega uguns. Viņi izskatījās pēc maziem veciem vīriem un vēl vairāk pēc rūķiem, kas parādās pasakās. Likās, ka viņi baidās pamest plīti, bet varbūt patiesībā tā arī bija. Jo krāsnī dega uguns, un uguns ir siltums. Šeit bija arī Pavlina. Ieraudzījusi Mazharinu, viņa pielēca un virzījās viņam pretī.
«Viss ir kārtībā,» Mazharins nogrima uz soliņa, jo viņa kājas gandrīz nevarēja viņu atbalstīt. «Mēs pārmeklējām visu nometni, bet neatradām nevienu citu.» Kā šis.
«Es redzu,» sacīja Pavlina. – A…
«Arī Semjonam viss ir kārtībā,» sacīja Mašarins. – Dzīvs un vesels. Guļ.
«Viņš guļ,» Pavlina pasmaidīja, un viņas smaids izrādījās sievišķīgi noslēpumains. – Ļaujiet viņam gulēt…
– Kā bērni? – jautāja Mašarins.
«Viņi silda sevi,» atbildēja Pavlina. – Viņi ēda un tagad sēž…
– Ko tu pabaroji? – jautāja Mašarins.
«Nu, ar to nav nekādu problēmu,» Pavlina pasmaidīja. – Ne ar pārtiku, ne ar drēbēm. Izrādās, ka cilvēki šeit ir ļoti laipni un līdzjūtīgi. Kad viņi dzirdēja par bērniem, viņi sāka nākt šeit. Kāds ar pārtiku, kāds ar drēbēm. Visi iet un iet. Daudzi cilvēki lūdz, lai savus bērnus viņiem atdod. Saka: jūs esat karavīri, rīt dosieties tālāk, un lai bērni paliek pie mums. Viņi mums būs kā ģimene. Šeit ir labi cilvēki. Viņi mums iedeva istabu ar plīti. «Viņa apstājās un jautāja: «Un ko mēs darīsim ar bērniem?» Kur man tās likt?
«Es vēl nezinu,» atbildēja Mašarins. «Es ziņošu saviem priekšniekiem, un mēs redzēsim.» Vai esat ar viņiem runājis?
«Jā, protams,» Pavlina pamāja. – Es viņiem pat neko nejautāju, viņi paši… Pieci no viņiem ir no Padomju Savienības. Divi ir no Polijas.
– Vai viņi jums kaut ko stāstīja par nometni?
– Jā. Es viņiem neprasīju sīkāku informāciju, viņi runāja paši. Pat poļu meitenes, un tās ir divas māsas, un viņas mēģināja man kaut ko pastāstīt poļu valodā… Bilde ir tāda. Patiesībā ar bērniem tur tika veikti eksperimenti… Ko tieši, bērni neteica, jo kā gan viņi varēja zināt? Viņi tikai teica, ka ļoti baidās no šiem eksperimentiem, jo daudzi bērni neatgriezās, un tie, kas atgriezās, saslima un drīz nomira. Uz eksperimentiem bērnus veda baltos mēteļos tērptas tantes un onkuļi. Viņi droši vien man būtu teikuši kaut ko citu, bet es viņiem nejautāju…
«Un viņa rīkojās pareizi,» sacīja Mazharins. – Viņiem nekas nav jājautā. Lai viņi to visu ātri aizmirst… Nu kā viņi aizbēga?
«Viņi teica, ka naktī viņi visi pamodās un sāka kraut viņus automašīnās. Visi. Bija tumšs, auksts, bērnus mudināja ar nūjām… Fedkai un vēl sešiem bērniem izdevās noslēpties pagrabā. Neviens viņus nemeklēja. Tā mēs tikām izglābti. Ja mēs viņus tur nebūtu atraduši, viņi būtu nosaluši. Kungs, kas tas notiek! – Pavļina neviļus izsprāga. – Galu galā tie ir bērni!
«Tie ir bērni,» Maharins piekrita. – Un ir arī fašisti. Labi, es iešu pagulēt. Citādi man liekas, ka nokritīšu tieši šeit.
«Klient,» Pavlina pasmaidīja. – Šeit ir silti un klusi. Šeit ir bērni.
«Un tā ir taisnība,» Maharins piekrita. – To var izdarīt arī šeit.
Viņš nedaudz kautrīgi pasmaidīja un apgūlās uz koka sola pie sienas. Pēc minūtes viņš jau gulēja.
* * *
Aleksejs pamodās pēc divām stundām un ar tukšu skatienu paskatījās apkārt istabā. Plīts, uguns krāsnī, bērni, meitene… Ak, jā, protams! Mašarins ar plaukstu paberzē seju un piecēlās. Bērni uz viņu skatījās ar klusu uzmanību. Viena meitene viņam pasniedza maizes garozu un cukura gabaliņu. Mazharins pasmaidīja un paslēpa dāvanu kabatā.
«Nu, tad es iešu,» viņš teica Pavlinai. – Pagaidām paliec pie bērniem.
Pirmais solis bija parūpēties par septiņām mazajām dzīvībām, kas bija izglābtas no gūsta. Šajā gadījumā Mazharin tikās ar majoru Žitņiku.
«Parūpējies par sevi,» Maharins sacīja Žitņikam. «Es šeit esmu nejaušs cilvēks, un man ir daudz citu raižu.» Tajā naktī tika pieķerti deviņi fašistu līdzstrādnieki.
«Es zinu,» atbildēja majors. – Personīgi piedalījies viņu notveršanā.
«Mums ar viņiem jātiek galā,» sacīja Mašarins. – vāc informāciju par nometni. Sekojiet viņa pēdām. Jo tur ir citi bērni. Un šie septiņi ir uz jūsu sirdsapziņas. Ko jūs domājat ar viņiem darīt?
– Kas mums šeit jādara? – majors paraustīja plecus. – Labā nozīmē, mums vajadzētu viņus nosūtīt mājās. Viņu radinieki būs priecīgi! Ja, protams, vēl ir palicis, par ko priecāties. Un paši mājās, ja paliek. Bet tomēr šī ir labākā izeja. Humāni.
«Jā,» Mašarins piekrita. – Cilvēks… Labāk nekā kaut kāda pajumte.
«Labi, es mēģināšu,» sacīja majors Žitņiks. – Lai gan, protams, tas ir apgrūtinošs jautājums. Bet tāpat…
«Un pastāstiet man par rezultātiem,» jautāja Mašarins. – Ne jau kalpošanai, bet draudzībai.
«Mēs vienojāmies,» Žitņiks pamāja.
* * *
Arī Martiņoks, Černihs un Jans bija pamodušies jau sen un nepacietīgi gaidīja Mazharinu.
«Te es esmu,» sacīja Aleksejs un paskatījās apkārt savai mazajai armijai. – Nu, apseglosim zirgus un jājam tālāk?
«Kaut es zinātu, kādā virzienā,» sacīja Černihs.
«Nekrīti panikā,» Martiņoks pasmaidīja. «Kur komandieris pavēl, mēs dosimies tur.» Par to mēs esam iestājušies un turpināsim pastāvēt.
«Izskatās, ka mums būs jālec dažādos virzienos,» sacīja Maharins. – Pirmā puse ir…
«Pagaidiet, komandieri,» sacīja Martynoks. – Protams, es atvainojos, ka pārtraucu jūsu komandiera runu, bet… Kā klājas bērniem?
«Labi,» sacīja Mašarins. – Ģērbies, izmazgājies, paēdis, silts. Viņi sēž un sildās pie plīts. Vietējie iedzīvotāji tos baroja un sildīja. Labi cilvēki.
– Un Pavlina? – Semjons uzmanīgi jautāja.
«Un Pavlina ir ar viņiem,» sacīja Maharins. – Šis ir viņas kaujas amats. Vai ir vēl kādi jautājumi? Par bērniem vai, teiksim, par Pavlinu?
– Jautājumu vairs nav! – Martynoks smaidot teica.
– Tātad vispirms jātiek galā ar dokumentiem, ko atradām nometnē. Tie ir jātulko krievu valodā, un jo ātrāk, jo labāk. Kiril, tas būs jūsu rūpes. Atrodiet galveno mītni, atrodiet tur tulku, izskaidrojiet uzdevuma svarīgumu. Nevar būt, ka galvenajā mītnē nav tulka. Ļaujiet viņam iztulkot visus dokumentus un noformēt tulkojumu rakstiski, pretējā gadījumā mēs aizmirsīsim, kas šajos papīros ir. Un aizmirst nav iespējams. Jebkurā gadījumā tie ir nosodoši dokumenti. Piemērots izmēģinājumam. Karš beigsies, un tad būs tiesa. Obligāti būs.
«Es to izdarīšu,» īsi atbildēja Černihs.
«Nu, tad mums jātiek galā ar tiem, kas tika aizturēti naktī,» sacīja Maharins. Mums viņi visi ir jānopratina, bet rūpīgi. Mēs trīs nopratināsim. Tas ir, mēs ar Semjonu uzdodam jautājumus, un tu, Īan, būsi tulkotājs. Viņi visi tagad ir nobijušies, gaidot, ka viņus nošaus un visu to…
– Jā, – Martiņoks piekrita. «Viena lieta, ja jūs, nobijusies, pratina viens izmeklētājs, un pavisam cita lieta, ja ir divi izmeklētāji.» Un tajā pašā laikā cilvēks ir ļauns un biedējošs. Es runāju par sevi.
«Par to,» Mašarins pasmaidīja. – Nu, par zirgiem?
* * *
Černihs nekavējoties neatrada tulku, tāpat kā viņš uzreiz neatrada galveno mītni. Ciematā bija daudz karaspēka, visi steidzās, gāja prom un nāca, strīdējās un ņirgājās – vārdu sakot, tā bija parasta militārā dzīve ar visu savu neizbēgamo burzmu un apjukumu. Un tāpēc nevienam nerūpēja kāds leitnants, kurš jautāja, kur atrodas štābs, viņi vienkārši pamāja. Kas zina, kur atrodas galvenā mītne? Varbūt štāba vispār nav? Vai jūs neredzat, ka mēs ejam prom? Uz priekšu, uz rietumiem! Kāds varētu būt štābs?
Joprojām bija štābs – ne tā klasiskajā izpratnē, bet, tā teikt, tā ceļojošā variantā. Černihs pavadīja vēl pilnu stundu, mēģinot atrast īsto priekšnieku un paskaidrot viņam, kāpēc viņš meklē tulku. Beidzot Kirilu aizveda uz nelielu istabiņu, kur bija divi tulki. Pareizāk sakot, abas tulkotājas ir meitenes ar leitnanta plecu siksnām.
«Es esmu no Smersh,» Kirils iepazīstināja sevi no durvīm.
– Kur? – abi tulki reizē pacēla galvas.
«No Smersh,» Kirils atkārtoja. – Ir tāds nekaitīgs birojs…
– Ko, tu ķer spiegus? – koķeti jautāja viens no tulkiem.
– Jā! Kirils nopūtās.
– Vai viņi daudzus noķēra? – tulks ķiķināja.
Citā brīdī un citā situācijā pašam Kirilam droši vien patiktu spēlēties ar meitenēm viņu saturīgajās koķetajās spēlēs. Bet smerševiešiem nav «citu brīžu», viņiem visi momenti ir steidzami un obligāti.
– Lūk, – Kirils sacīja, – dokumenti. Tie ir steidzami jāpārved. Un rakstiski. Tas ir jūsu priekšnieku rīkojums. Nu, lūk, mans personīgais lūgums. Tāpēc sāciet.
«Es redzu,» tulkotājiem kļuva garlaicīgi. «Atgriezieties pēc pāris stundām, un viss būs gatavs.»
«Ak nē,» sacīja Kirils. – Es palikšu pie tevis.
– Vai baidāties, ka mēs kādam pateiksim? – viens no tulkiem aizvainots jautāja. – Tātad mēs esam pierādīti…
Uz to Kirils neko neatbildēja, tikai ar visnoteiktāko skatienu apsēdās uz krēsla. Tulkotāji saskatījās un ķērās pie lietas.
Viņi tulkoja, pārkopēja tulkoto uz atsevišķām lapām, un Kirils lasīja šos tulkojumus. Jā, tiešām, lielākoties tie bija visādi pavēles, ko parakstīja Baltās margrietiņas koncentrācijas nometnes komandiere Irma Langa. Daži papīri, pēc Kirila teiktā, īpaši neinteresēja – tie bija visdažādākie rīkojumi par nometnes iekšējo dzīvi.
Bet otra daļa no papīriem bija daudz interesantāka – ja, protams, šāds vārds uz tiem vispār bija attiecināms. Izrādījās, ka tie bija dažādi ziņojumi, kas adresēti dažām augstākām iestādēm. Un starp tiem ir arī skaitļi. Dažos ziņojumos tika runāts par dažu piegādāto un patērēto materiālu daudzumu. Kirils kādu laiku domāja, ko varētu saprast ar vārdu «materiāli», bet drīz vien saprata, ka komandieris lieto šo vārdu, lai apzīmētu bērnus. Tas nozīmē, ka pārskatos bija norādīts, cik bērnu noteiktā laika posmā nogādāts nometnē un cik daudz iztērēts. Citiem vārdiem sakot, viņi tika nogalināti ar viņiem veikto procedūru rezultātā un, iespējams, kādu citu iemeslu dēļ. Citi dokumenti ziņoja par dažu «koncertu» skaitu. Turklāt tajā atsevišķi bija norādīts, cik «koncertu» bija veiksmīgi un cik – neveiksmīgi. Kirils saprata arī šo alegoriju. Visticamāk, mēs runājām par eksperimentiem, kas tiek veikti ar bērniem. Tiesa, papīros nebija norādīts, pēc kādiem kritērijiem «koncerti» tika sadalīti veiksmīgajos un neveiksmīgajos, taču to varēja viegli uzminēt bez jebkādas norādes.
Bija arī trešā daļa no papīriem – mazākais skaitlis. Tajos bija daži finanšu aprēķini. Varbūt tie bija rēķini par kāda pakalpojumu apmaksu, vai varbūt viņi runāja par kādiem izdevumiem – Kirils to nesaprata. Taču summas tajos kontos bija ļoti iespaidīgas, un tās tika izteiktas – Kirils to atzīmēja īpaši – visādās ārvalstu valūtās, visbiežāk ASV dolāros.
Kad darbs tuvojās beigām, viens no tulkiem jautāja:
– Kur ir šī nometne?
«Šeit, netālu,» Kirils atbildēja.
– Un kas tur ir tajā nometnē? – vaicāja tulks.
«Tagad neviena nav,» Kirils atbildēja. – Un tur bija bērni. Tā bija bērnu koncentrācijas nometne.
– Bērnišķīgi? – tulks pārsteigts jautāja.
– Vai esat kādreiz dzirdējuši par bērnu koncentrācijas nometnēm? – Kirils jautāja.
– Nē…
– Nu, tagad tu uzzināsi.
– Bet kāpēc bērniem būtu jādodas uz koncentrācijas nometni? Ko viņi izdarīja nepareizi?
«Viņi no tiem pagatavoja zāles,» Kirils atbildēja un juta, ka viņa zobi neviļus sagriežas. – dziru, zini…
– Kādas zāles? – gandrīz vienlaikus jautāja abi tulki. – Kā tas iespējams – zāles no bērniem?
– Un šādi! – Kirils skarbi atbildēja. – Zāles mūža pagarināšanai. Dzeriet šo maisījumu, un jūs dzīvosiet simts divdesmit gadus. Jauns un skaists.
«Bet kā…» tulkotāja gribēja kaut ko teikt, bet neteica, tikai dreboši nopūtās.
– Un šī Irma Langa, komandante… vai jūs viņu atradāt? – jautāja otrs tulks.
Kirils klusēdams pamāja ar galvu.
– Noteikti atrodi! – teica tulks. – Kungs… Sieviete un koncentrācijas nometnes komandieris… Bērni… Zāles no bērniem…
«Mēs to atradīsim,» sacīja Kirils, savācot uzrakstītās papīra lapas. «Mēs atradīsim arī bērnus.»
13. nodaļa
Un tieši šajā laikā Mazharins, Martynok un Jan Kitsak pratināja aizturētos – bijušos White Daisy koncentrācijas nometnes darbiniekus. Mēs nolēmām sākt ar sievietēm. Viņi bija divi.
Viņi atnesa pirmo. Viņa bija pusmūža sieviete, ar nogurušu seju un attālinātu skatienu.
– Kāds ir tavs vārds? – jautāja Mašarins.
«Frančiška Glechik,» sieviete atbildēja.
– Vai jūs zināt, kāpēc jūs tikāt aizturēts? – jautāja Mašarins.
Sieviete klusi pamāja.
– Saki to skaļi! – Martinoks prasīja.
– Es strādāju nometnē…
– Kas jūs tur strādājāt? – jautāja Mašarins.
«Pavāre,» sieviete atbildēja.
– Nu, kā viņi labi pabaroja bērnus? – Martinoks nosmīnēja.
Sieviete pamāja ar galvu.
– No kurienes bija bērni nometnē? – jautāja Mašarins. – No kurām valstīm?
– No Polijas. No Čehoslovākijas. Bet visvairāk no Padomju Savienības. Bija arī ebreju bērni, bet es nezinu, no kurienes viņi nāca.
– Un nometnē bija daudz bērnu? – jautāja Mašarins.
– Daudz. Varbūt simts cilvēku, varbūt vairāk. Bet gadījās arī tā, ka viņu bija palicis ļoti maz. Tad viņi atveda citus.
– Un kur viņi aizgāja? – Martiņoks jautāja.
«Es nezinu,» sieviete atbildēja.
– Un tu pat nenojaut? – Mašarins skarbi jautāja.
Sieviete neatbildēja, tikai nolaida galvu.
– Ko viņi darīja ar bērniem nometnē? – jautāja Mašarins.
«Es nezinu…» Franciska Gleczyk atbildēja, nepaceļot galvu. – Es biju pavārs.
– Un tu pat nenojaut? – Mārtins piecēlās no savas vietas, piegāja pie sievietes un, šausmīgi atsegdams zobus, lidinājās viņai virsū. – Vai tu neuzminēji? Nu?
«Viņi teica, ka ārsti viņiem kaut ko dara,» sieviete atbildēja, bailīgi skatoties uz Martynku. – Tur bija daudz ārstu. Bērni no viņiem ļoti baidījās.
– Ha! – Martinoks nikni izdvesa, atgriežoties savā vietā. – Tātad ārstu ir daudz. Zelta brillēs un baltos mēteļos… Ha!
Ar aizturēto vairs nebija par ko runāt. Bet Mašarins joprojām jautāja:
– Kāpēc tu devies strādāt uz tik šausmīgu vietu?
«Es esmu atraitne,» sieviete atbildēja. – Man ir trīs bērni. Man vajadzēja viņus pabarot. Nometne labi maksāja.
«Es redzu,» Mašarins nopūtās. – Nu…
Bet tad Jans Kitsaks pēkšņi atklāja sevi. Līdz šim brīdim viņš apzinīgi un bezkaislīgi pildīja tulka pienākumus. Taču šķiet, ka sievietes pēdējie vārdi aizskāra kādu sāpīgu akordu viņa dvēselē. Viņš pielēca no sēdekļa, pieskrēja pie sievietes un sāka viņai kaut ko teikt poļu valodā – kaismīgi un mulsinoši. Un ne tikai runāt, bet arī kratīt dūres pār sievietes galvu.
Parunājis, Jans apklusa un vainīgi paskatījās uz Mazharinu un Martynku.
«Es varu iztulkot to, ko es viņai teicu,» viņš piedāvāja.
«Nav vajadzības,» sacīja Mašarins. – Bez tā viss ir skaidrs. Es pati varētu viņai pateikt to pašu… Bet no tā būtu maz jēgas.
– Kas ar mani notiks? – sieviete jautāja, kad viņu aizveda.
«Mēs jūs nodosim Polijas varas iestādēm,» Maharins atbildēja. – Ļaujiet viņiem izlemt.
«Man ir bērni,» sieviete atkārtoja. – Trīs bērni…
«Nometnē bija arī bērni,» sacīja Mazharins. – Tāds pats kā tavējais.
Otru sievieti sauca Miroslava Sedlāčeka – tā viņa vismaz sevi sauca. Viņa nepavisam nebija līdzīga pirmajai aizturētajai – ne pēc izskata, ne izturēšanās. Viņai bija gluda seja, tikpat gludas rokas un auksts, augstprātīgs skatiens. Šķiet, ka viņa nemaz nebaidījās no tiem, kas viņu pratināja un varbūt pat nicināja.
– Oho, kāds stulbums! – Martiņoks izsmejoši sacīja. – Cik tev gadu, skaistulīt?
– Divdesmit septiņi, – aizturētais negribīgi atbildēja.
– Un kāpēc tevi aizturēja? – jautāja Semjons.
«Jūs zināt labāk,» atbildēja Miroslava Sedlāčeka. – ES nezinu.
– Tātad tu nezini? – Martiņoks jautri brīnījās. – Nu, bet tomēr? Ja, piemēram, rūpīgi padomā un atceries?
– Atceries ko? – sieviete jautāja, un viņas balsī bija dzirdams nicinājums.
– Tavi grēki, kas vēl? – Martiņoks paraustīja plecus.
– Es nesaprotu, par ko tu runā…
– Tu tiešām nesaproti? – Martinoks plati pasmaidīja. – Ak, mana zelta un dārgā!… Viņa nesaprot! Ko tu darīji nometnē? – smaids acumirklī pazuda no Martiņkas sejas, viņa seja kļuva cieta. – Nu?
– Kurā nometnē? – Miroslava Sedlāčeka paraustīja plecus.
– Bērnu koncentrācijas nometne «Baltā margrietiņa», kas ir tepat, netālu! – Martinoks atskanēja.
– Es nesaprotu… Kāda nometne?
– Tas tā, skaistulīt! – Martiņoks atsita zobus. «Mums nav laika šeit muļķoties.» Mēs esam nopietni un aizņemti cilvēki. Tāpēc mums ir biznesa piedāvājums. Vai nu jūs atbildat uz visiem mūsu jautājumiem, vai arī mēs jūs tūlīt izņemsim no šīm sienām un atstājam jūs vienus galvenajā laukumā bez aizsardzības. Tajā pašā laikā viņa paziņoja vietējiem iedzīvotājiem, ka šeit viņa ir skaistule, kas strādāja bērnu koncentrācijas nometnē «Baltā margrietiņa»! Viņa ņirgājās par nelaimīgajiem bērniem! Un pēc pāris minūtēm jums paliks tikai siksnas – ņemiet vērā! Jo tieši vietējie iedzīvotāji mums teica jūsu vārdu un pastāstīja par jūsu varoņdarbiem. Tas ir, jūs varat to uzskatīt par šādu, viņi jums ir piesprieduši spriedumu. Viņi izpildīs šo spriedumu. Varbūt mēs varam izmēģināt šo jauko eksperimentu, vai ne? Fu! – Martinoks izdvesa. – Redziet, man pat apnika tik gara un temperamentīga runa!
– Nu kā? – sarunā ienāca Mašarins. – Vai atbildēsit uz jautājumiem?
«Viņi mani piespieda…» pēc pauzes sacīja aizturētais. – Fašisti… Es esmu medmāsa. Teica, ka man nometnē ir darbs… Un ja es nepiekritīšu, tad mani ieliks nometnē pašu. Ko es varētu darīt? Ko tu darītu, ja tu būtu es?
«Es esmu savā vietā,» sacīja Mašarins. – Ko jūs īsti darījāt nometnē?
«Es biju asistente,» sieviete atkal neatbildēja uzreiz.
«Sīkāka informācija,» sacīja Maharins.
– Es palīdzēju ārstiem.
– Ko darīja ārsti?
«Viņi… viņi ņēma paraugus no ieslodzītajiem,» sieviete acīmredzami nevēlējās atbildēt uz jautājumiem, taču izskatījās, ka Martņinoka draudi viņu patiešām biedēja.
– Bērniem? – Mašarins noskaidroja.
– Jā.
– Kāda veida testi tie ir? – jautāja Mašarins.
– Tu esi ārsts? – Miroslava Sedlāčeka paskatījās uz viņu.
– Nē.
– Tad man būs grūti tev paskaidrot…
– Mēģiniet izskaidrot pēc iespējas vienkāršāk.
«Pārbaudes…» sieviete apstājās. – Cerebrospinālais šķidrums, muguras smadzenes un tā tālāk…
– Par ko? – jautāja Mašarins.
«Viņi man to nepaskaidroja,» sieviete atbildēja. «Mans darbs bija palīdzēt.»
– Tas ir skaidrs. Vai tas bija bīstami?
– Priekš kura? – sieviete jautāja.
«Bērniem,» sarunā iejaucās Martynoks. – Ne tev, skaistule! Un ne jau ārstiem zelta pinceņos! Un ne jau Irmai Langai!
«Jā,» pēc brīža atbildēja aizturētais.
«Sīkāka informācija,» sacīja Maharins. Bija manāms, ka viņam bija grūti atturēties, lai nezaudētu savaldību. Un tas ir Mazharins, kurš vienmēr ir izcēlies ar savu nosvērtību un mierīgumu. Un ko mēs varam teikt par Martynku un Yan!
«Pēc tam bērni bija slimi,» sacīja sieviete. – Daudzi nomira.
– Ko viņi darīja ar slimiem bērniem? – jautāja Mašarins.
«Divus kilometrus no nometnes ir kapsēta…» sieviete atbildēja.
«Es redzu,» Maharins izdvesa.
– Kas nogalināja slimus bērnus? – Martiņoks jautāja.
«Es domāju, ka viņi ir nometnes sargi,» sieviete atbildēja.
– Vācieši? – Martiņoks noskaidroja.
«Puse apsargu bija vācieši, bet otra puse bija vietējie,» sieviete paskaidroja. – Viņi nogalināja. Vietējie… Vācieši šo darbu uzticēja viņiem.
«Nometne tagad ir tukša,» sacīja Mašarins. – Vācieši aizbēga. Kā ar bērniem?
«Viņi paņēma līdzi bērnus,» sacīja sieviete. – Vācieši teica: mēs atkāpjamies, un tāpēc bērni jātaupa turpmākajām procedūrām. Kur tagad var iegūt eksperimentālo materiālu? Tāpēc viņi viņu aizveda. Viņi naktī mūs iesēdināja kravas automašīnās un…
– Kur viņi aizgāja? – jautāja Mašarins.
«Es nezinu precīzi,» sieviete paskatījās prom.
– Tiešām? – Martynoks ironiski jautāja. – Nu, ja tu atceries?
«Kaut kur Vācijā,» sieviete teica.
– Un vēl precīzāk? – Martiņoks pārliecinoši jautāja.
«Ir pilsēta ar nosaukumu Steine,» atbildēja aizturētais. – Šķiet, ka viņi viņu tur aizveda.
«Bet jūs sakāt, ka nezināt,» Martiņoks pasmīnēja. – Tu visu zini, skaistulīt! Nu, kāpēc jūs pats neaizgājāt pie šī paša Steina? Galu galā, uzmini ko, kā tevi sauca?
«Viņi man piezvanīja,» pamāja aizturētais. – Viņi solīja zelta kalnus. Viņi deva mājienu, ka Vācijā neviens ilgi nepaliks, ka mūs visus jau gaida kādā aizjūras valstī… Jo mūsu eksperimenti bija ļoti vērtīgi un daudzsološi.
«Līdzeklis vecumdienām,» Martiņoks iesmējās. – Protams… Nu, kāpēc jūs nedevāties viņiem līdzi pie šīs svētīgās aizjūras lielvaras tranzītā caur Vāciju?
Miroslava Sedlāčeka uz šo jautājumu neatbildēja. Martiņoks gribēja atkārtot jautājumu, taču pārdomāja, jo saprata, ka viņa tik un tā neatbildēs. Jā, kopumā šāda atbilde smerševiešiem bija mazsvarīga. Galu galā tā bija Miroslavas Sedlāčekas personīga lieta – kāpēc viņa neaizbrauca kopā ar vāciešiem. Varbūt viņa bija nobijusies, varbūt viņa juta kaut ko līdzīgu novēlotai grēku nožēlai. Smerševiešiem nebija laika iejusties šīs sievietes dvēselē, un tā nebija viņu darīšana. Jebkuram cilvēkam vienmēr jāpaliek vienam ar savu dvēseli.
– Nu, kur pazuda apsargi? – Martiņoks jautāja. – Tie, kas ir vietējie? Domāju, ka vācieši viņus neaicināja līdzi?
«Es nezinu,» sieviete atbildēja. – Viņi aizbēga uz visām pusēm. Jūs noķērāt septiņus…
– Tā tas ir! – Martiņoks bija pārsteigts. – Tātad šie ūsainie puiši un drosmīgie puiši ir tie sargi, kas nošāva bērnus?
Sieviete klusi pamāja.
– Nomierinies, Īan! – Mazharins paskatījās uz Kitsaku, redzot, ka viņš atkal grasās uzlēkt un, iespējams, teikt vēl vienu dusmīgu runu. – Nav vajadzības. Tagad mums vajag faktus.
Jans pamāja ar roku un nolaida galvu.
«Nu, skaistule, tas pagaidām viss,» sacīja Martynoks, pagriezies pret sievieti. – Neteikšu, ka mūsu tikšanās bija patīkama. Es tevi neredzētu gadiem ilgi, tādi un tādi… Tagad viņi tevi aizvedīs uz slammeru, un viss, ardievu. Lai gan draudzīgā veidā būtu jāved uz laukumu – lai visi redz un saplēš. Saskaņā ar augstākajiem taisnīguma likumiem.
«Es varu jums pastāstīt sīkāk par procedūrām,» aizturētais atbildēja izbiedētā balsī. – Es zinu daudzas lietas!
«Tu noteikti man pateiks,» Martiņoks pasmīnēja. -Kur tu dosies? Bet mums vairs ne. Es jums apliecinu, ka jums būs citi ieinteresēti jūsu grēksūdzes klausītāji un pazinēji.
– Uz Vāciju aizbrauca arī nometnes komandante Irma Langa? – Mašarins pēkšņi jautāja.
«Droši vien,» sacīja sieviete. «Viņai nevajadzētu palikt šeit.»
